|
Krustpils novada vienīgās luterāņu baznīcas atjaunošana vieš cerību
Agita Grīnvalde-Iruka
Ceturtdiena, 9. jūlijs (2009)
Varonis vai trakais — daudzi nevar saprast, kā saukt jēkabpilieti Jāni Lāci, kurš sešus gadus pēc savas iniciatīvas lielākoties vienatnē mēģina Unguru luterāņu baznīcu glābt no sabrukšanas. "Kam tev tas vajadzīgs? Ko tu te plēsies?" jautā ne viens vien, ieraugot Jāni uz sastatnēm dievnamā Krustpils novada Variešu pagastā vai uzzinot, kur bijušais Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs pavada savu brīvo laiku. Ik reizi dzirdot šo jautājumu, Jānis, kurš pēc profesijas ir elektriķis, bet pēc pārliecības — celtnieks un restaurators, akmens mūrnieka dēls, arī meklē precīzu atbildi uz šiem jautājumiem, bet īsos vārdos to ietērpt grūti, tā vairāk ir sajūtu līmenī. Taču viņš ir pārliecināts, ka dievnama atjaunošana vietējiem dod ticību un cerību, ka dzīvē notiek arī kaut kas labs.
Zem klajas debess
Paslēpušies no lietus zem plēves jumta, kas pagaidām sedz tikai baznīcas daļu virs galvenās ieejas, un ērti iekārtojušies uz dēļu kaudzes, runājam par dzīvi, notikumiem valstī, pagastā un Jāņa ieguldījumu baznīcas atjaunošanā. Pašlaik ēkai atjaunotas parādes durvis, daļa logu, bet daļa aizsista ar dēļiem, lai caurvējš nesvilpo, zem jumta ir tikai sakristeja, ēkas centrālajā daļā pār atnācēju galvām plešas zila debess. Pagaidu variantā atjaunots baznīcas tornis, kurā nostiprināts no kādas Vācijas luterāņu draudzes dāvanā saņemtais zvans. Nezinātājam pirmajā mirklī grūti apjaust, kas te sešu gadu laikā paveikts, bet Jānis vadā no viena stūra uz otru, rādīdams, kur iztaisnotas pussabrukušās sienas, kur jauns mūrējums, kur aizdarīti kara laika kauju šāviņu atstātie caurumi. Pašlaik tiek nostiprinātas ēkas sienu augšējās malas, uz tām būvējot konservācijas jumtiņus.
Nemaz tik ātri darbi uz priekšu nevirzās, jo galvenokārt tos veic par saziedotajiem līdzekļiem un Jānis strādā viens. Palīgi viņam ir epizodiski — tad, kad ar fiziski smago darbu viens netiek galā. Ikdienā Jāņa sabiedrotie ir bezdelīgu ģimene, kas ieperinājusies mūra sienā, un pūces, kurām Jānis apkārtējos kokos salicis būrus. Stārķa ligzda jumta korē tukša, bet Jānis cer, ka svētelis atgriezīsies. Tāpat kā pussabrukušajā, kokiem aizaugušajā baznīcā pašā ceļa malā tālu nost no pagasta centra pirms septiņiem gadiem atgriezās cilvēki. "Tāds arī ir mans mērķis — atkal atdzīvināt šo dievnamu," saka Jānis.
Atjauno par ziedojumiem
Viņš šo celtni bija ievērojis jau padomju gados, kad strādājis Saukas lauksaimniecības skolā par meistaru un nereti braucis te garām. Atmodas laikā, jau kā rajona padomes priekšsēdētājs apbraukājot vietējos pagastus, reiz krūmos pamanījis lielu plakātu, kas aicinājis uz apkārtnes sakopšanas talku, ko rīkojusi pirms 15 gadiem atjaunotā luterāņu draudze. Un viņš atbraucis. Redzot, ka darbi notiek visai haotiski, nolēmis — jāpalīdz cilvēkiem ar profesionālu padomu, jo reizēm tīrot un zāģējot kaut ko var salaist arī dēlī. Un Jānis turpināja braukt uz šejieni. Ar naudu un materiāliem palīdz atsaucīgi cilvēki, ik gadu atjaunošanas darbiem nelielu naudas summu piešķīra Variešu pagasta padome, un Jānis cer, ka laba sadarbība nākotnē izveidosies arī ar jauno Krustpils novadu, jo Unguru baznīca ir vienīgais luterāņu dievnams novadā. Šajā pusē vairāk izplatīta katoļticība un pareizticība. Sakristejas atjaunošanai pērn naudu piešķīrusi Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca. Ieejot dievnamā, pie dēļa pienaglota ziedojumu kastīte, kur baznīcēni, sabraucot uz lielākiem pasākumiem, kas te vasarā mūros notiek zem klajas debess, var ielikt savu artavu. Taču brīnumainā kārtā santīmi, dažreiz arī lati, uz baznīcas sliekšņa šad tad parādās arī, kad nama durvis slēgtas. Jānis saka — paradoksāli, ka otru atbalstīt un dalīties visbiežāk gatavi tie, kuriem pašiem ir maz, bet tie, kuriem netrūkst, arī lūgti, ir ļoti izvairīgi.
Cīnītājs pēc būtības
Draudzes un dievnama atjaunošana daudziem Variešos iedvesusi ticību un cerību, ka dzīve nav nemaz tik drūma, ka notiek arī kaut kas labs un vērtīgs, — pārliecināts gan Jānis, gan arī draudzes priekšniece Inga Zālīte. Viņa saka: "Kad rīkojām pirmo talku, strādātāju bija ļoti daudz, bet pēdējos gados tajās iesaistās tikai draudzes locekļi, taču arī tas ir daudz. Draudzes locekļi regulāri apmeklē iknedēļas Bībeles stundas, kas notiek bijušajā pasta mājā, kā arī dievkalpojumus, bet plašākos pasākumos, kas vasarā notiek baznīcā, sanāk ap 100 cilvēku. Organizējam kristības, koncertus, svinīgus dievkalpojumus, izglītojošus seminārus, uzņemam svētceļniekus."
Jānis ir pensionārs, un, lai gan pašam liekas — darbiem dievnamā nekad nebūs gala — un to gaitu šobrīd ietekmē arī sliktā ekonomiskā situācija valstī, viņš ir pārliecināts, ka savā mūžā tomēr piedzīvos brīdi, kad vērs pilnībā atjaunotās celtnes durvis. Lai baznīcu atjaunotu precīzāk, Jānis labprāt apskatītu fotogrāfijas, kāda baznīca un tās iekšiene izskatījās senāk. Ne muzejos, ne arhīvos nav saglabājušās celtnes fotogrāfijas, bet varbūt privātajos albumos kāda atrodama un cilvēki var tās parādīt. Jēkabpilī Jāni pazīst kā cīnītāju, kurš allaž neatlaidīgi aizstāvējis savu viedokli, — vietējās Tautas frontes un zemessardzes dibinātājs, uz barikādēm sargājis Augstāko padomi, ar cukurbietēm rokās protestējis pret Krustpils cukurfabrikas slēgšanu un iestājies pret Abrenes atdošanu. Sirds sāp par to, kas valstī notiek šodien. Lai rastu mieru, viņš kāpj uz sastatnēm un strādā. Tur augšā ir miers un klusums, var visādas domas izdomāt. Cilvēki viņu traucē reti. Reiz tikai kāds iereibis kaimiņš nelicies mierā, tincinādams, cik Jānis saņem par darbu. Kad meistars atbildējis — neko —, kaimiņš nespējis rimties un aizgājis tikai tad, kad Jānis samelojis par 600 latiem mēnesī.
http://www.diena.lv/lat/politics/regions/dievnamu-glabj-no-sabruksanas#p_1 |
Iesūtīts: 2009.09.10 23:20 | |
|
|
|