|
Arhibīskapa Vēstījums 2007. gada Lieldienās
Vēstījums 2007. gada Lieldienās
Priecīgas Lieldienas! Gaišas Lieldienas! Svētītas Lieldienas! Tā cits citu sveicinām šai gaviļu laikā. Kristus ir augšāmcēlies! Jā tas ir Lieldienu prieka, gaišuma, gaviļu un svētību iemesls. Dievs ir parādījis savu varu un savu uzvaru pār nāvi.
Varētu domāt, ka Lieldienās svarīgākais ir jautājums par dzīvi pēc nāves. Tas cilvēkus tiešām nodarbina, jo skar pilnīgi ikvienu. Vai ir tāda pēcnāves dzīve? Kāda tā ir? Vai es turpināšos pēc tam, kad manu ķermeni guldīs kapā? Skaidrāk kā Kristus atbildēt nevar. Pēc nāves un kapa viņš atnāk pie savējiem dzīvs. Taču Kristus atbilde ir vairāk nekā apstiprinājums pēcnāves dzīves esamībai. Viņš ne tikai parāda ceļu uz to. Viņš pats top par ceļu uz svētlaimīgu, prieka pilnu un nebeidzamu dzīvi mūžībā pie Dieva.
Apustulis Pāvils apraksta ko Kristus augšāmcelšanās nozīmē mums. Kristus ir uzmodināts kā pirmais no mirušajiem.[1] Kā tā – pirmais? Vai ir gaidāms Lieldienu notikuma atkārtojums? Ne atkārtojums, bet turpinājums. Uzvarai pār elli un nāvi, ko Dievs paveica pie sava Dēla Jēzus Kristus Lieldienu rītā, ir jāturpinās tevī, manī, mūsos. Tie, kas kļuvuši Kristum līdzīgi nāvē, būs viņam līdzīgi augšāmcelšanā.[2]
Pielīdzināties Kristum nāvē var likties kaut kas ļoti mistisks un draudīgs, taču patiesībā tas jau simtiem gadu ir mums visapkārt kā neatņemama mūsu kultūras sastāvdaļa. Saskaņā ar Sv.Pāvilu, pielīdzināties Kristum nāvē nozīmē tikt nokristītam. „Mēs, līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē“, viņš raksta[3].
Šie vārdi ir daudznozīmīgi. Tos var attiecināt uz pēcnāves dzīvi, taču ne tikai. Pirms taujāt par pēcnāves dzīvi, vajadzētu vispirms pavaicāt ne mazāk svarīgu jautājumu – vai man ir dzīve pirms nāves? Bieži vien to, kā dzīvojam, ir grūti nosaukt par dzīvi. Arī pirmsnāves dzīvei vajag augšāmcelšanos.
Kristus, augšāmceļoties atstāja aiz sevis līķautus, kuros Viņš bija satīts nāves dusai. Cik daudz tādu līķautu tinas ap mūsu dzīvi, kuru dēļ cilvēks ik dienu nevis nodzīvo, bet katru dienu mirst! Lai mums būtu dzīve pirms nāves, tos vajag nomest. To mēs arī mēģinām, meklējot ceļus kā sakārtot vai uzlabot savu dzīvi. Jauns darbs, jauns vaļasprieks, jaunas attiecības, pārcelšanās uz citu vietu, ceļojums apkārt pasaulei – tas reizēm dod atelpu un atvieglojumu. Taču īsts risinājums ir nevis iegrozīties autos ērtāk, bet tos atraisīt un nomest. Un to var izdarīt tikai ar augšāmcelšanos. Kur to meklēt? Attiecībās ar Augšāmcelto Kristu.
Kristus ir vienīgais, kurš pasaulei parādīja Augšāmcelšanos. Arī dzīvei pirms nāves augšāmcelties var tikai Dieva spēkā un kopā ar Jēzu. Viņš saka: „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!”[4] Nemirs ne ikdienas nāvi dzīvē pirms nāves, ne mūžīgo nāvi pēcnāves dzīvē.
Kad meklējam piepildījumu vai atrisinājumu savai dzīvei, mēs bieži neapzināmies, ka īstenībā meklējam piepildījumu savai kristībai. Bieži kā tradīcija un kultūras sastāvdaļa tā nelietota, bez ieguvuma glabājas kaut kur dvēselē un gaida savu stundu. Šajās Lieldienās es novēlu visiem atcerēties šo dārgumu – svētās kristības sakramentu, kas mūs dara līdzdalīgus Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Meklēsim, kā to piepildīt. Tas ir virziens, kurā doties pēc atbildes uz jautājumu, kas mūs nodarbina. Dievam nav neiespējamu lietu. Viņš var izmainīt gan apstākļus ap mums, gan – kas ir vēl svarīgāk – pārveidot un svētdarīt mūsu sirdi, gribu, raksturu, attieksmes un pasaules uztveri tā, ka augšāmceļamies atjaunotai dzīvei. Pats galvenais – Viņš grib to darīt. Tādēļ jau Kristus ir par Tevi cietis, miris un augšāmcēlies. Tikai jāturas Viņa tuvumā.
Lai Mums visiem svētītas Lieldienas!
+ Jānis Vanags
Rīgas un Latvijas arhibīskaps
2007. gada Lieldienās
------------------
[1] 1.Kor.15:20
[2] Rom.6:3-5
[3] turpat
[4] 1.Kor.15:20 |
Iesūtīts: 2007.07.25 22:59 | |
|
|
|